Rudzātu cimds

Cimda adīšanai izmantoju Pāces vienkārtīgo vilnas dziju, melnā, sarkanā, zaļā un oranžā krāsā. 
Adīts ar 1,5 mm zeķu/cimdu adatām. Abi cimdi adīti vienlaikus, tas nozīmē, ka vajag divus adatu komplektus. 

Cimdu raksts "nošpikots" no Marutas Grasmanes grāmatas "Latvieša cimdi"
http://www.senaklets.lv/veikals.php#!/LATVIE%C5%A0A-CIMDI-Ar-autores-parakstu/p/97011344

Protams, ir arī citi pārdevēji, kuri tirgo šo grāmatu, taču laikā, kad pirku savu grāmatu (2018. gada augusts), šai veikalā tai bija lētākā cena. Tiem, kuri nevēlas pirkt grāmatu, var izmantot bibliotēku pakalpojumus. Līdz ieguvu savā īpašumā šo grāmatu, ar to strādāju, izmantojot Rīgas Centrālās bibliotēkas pakalpojumus. Uz mājām gan viņi šo grāmatu nedod, tikai lasītavā un visās reizēs, kad gribēju šo grāmatu izmantot, man pēc tās bija jājautā bibliotekārēm. Grāmata nav brīvi pieejama pie pārējām šāda satura grāmatām. Laikam jau baidās no negodprātīgiem cilvēkiem.

Šoreiz mana izvēle krita uz Dienvidlatgales Rudzātu cimdu ar lentveidīgo valnīti (grāmatas 164., 165. lpp.). Pie šādas izvēles vainīgs lentveidīgais valnītis. Līdz šim nebiju tādu adījusi. Gribējās izmēģināt ko nedarītu. 
Atvainojos, bet šobrīd nevaru atvēlēt tik daudz laika šī valnīša adīšanas apraksta veidošanai. Visādā ziņā neatceros, ka adot pēc apraksta, man tas būtu sagādājis kādas nepārvaramas problēmas. Lai arī klupšanas akmeņi bija. 

Manam cimdam uz vienas adatas ir vairāk valdziņu, nekā grāmatas aprakstā (grāmatā 21+20+21+20=82). Noadot raksta paraugu, sapratu, ka adot tieši pēc grāmatas aprakstā norādītā valdziņu skaita, manai plaukstai tas būtu par šauru (nu nav man nekādas laukstrādnieces plaukstas). Manai plaukstai vajag 11 cm platu cimdu, mērot plaukstu tās platākajā daļā.

Nezinu, vai grāmatas bildē redzamais cimds adīts ar rupjāku dziju vai mazākai rokai?! Pētot bildi, neizskatās, ka autore cimda adīšanai būtu izmantojusi ļoti rupju dziju.

Mans cimds tapa no 28x4=112 valdziņiem.

Tika uzzīmēta cimda shēma, lai iesēdinātu cimda rakstu visā aplī, kā arī, lai saprastu, kā veidot noraukšanu. Faktiski es vienmēr zīmēju adāmā cimda rakstu. Par cik cimda raksta elements nav liels (raksta raports sastāv no 8 valdziņiem), tad, uzsākot adīt, nebiju līdz galam izdomājusi, kā veidot īkšķa rakstu iekšpusē.  

Cimda adīšana jāsāk ar lentveidīgo valnīti, adot nepabeigtās kārtas, kura apraksts ir sniegts grāmatas nobeiguma daļā (418., 419. lpp.), kur var atrast arī citus meistaru padomus cimdu adīšanā.
Valnīti uzsāku adīt ar atvērtiem valdziņiem, tas ir, no kokvilnas diega uztamborēju tik garu ķēdīti, cik man vajag valdziņu. Ķēdītes apakšpusē nu jau ar valnītim paredzēto dziju noadīju valdziņus un tālāk uzsāku adīt rievoto rakstu (visas kārtas ada labiskajā adījumā) pēc apraksta. Bildēs redzamais ir mans pirmais valnīša paraudziņš (1. bilde no kreisās puses, 2. - no labās), kas uzsākts adīt savādāk, uzmetot parasto uzmetumu ar k/v diegu un tad adot tālāk ar vajadzīgo krāsu. Šādi arī var adīt, tikai tamborēto pīnīti pēc tam daudz vienkāršāk noārdīt nost. Adot pašu cimdu, šai daļai neesmu uztaisījusi nevienu bildi.

Tagad, daloties pieredzē par šī cimda adīšanu, man šķiet, ka grāmatas aprakstā valnīša adīšanas gaita nav īsti korekti aprakstīta. Bet varbūt kļūdos. Pa šo laiku ir bijuši tik daudz darbu, ka vairs neatceros, kuram bija šī problēma. Par cik valnīti adīju skatoties grāmatā, tad savā cimdu burtnīcā neesmu veikusi nekādas atzīmes par valnīša adīšanas gaitu. Grāmatā arī neesmu veikusi piezīmes. Lai gan mans personīgais cietais disks saka priekšā, ka bija zināmas neprecizitātes. Kad adīšu nākošo reizi, tad šis fakts būs jāpiefiksē.

Nav jau nekāds noslēpums, ka adījumu shēmas mēdz būt nekorektas (grāmatu autoru apzināti/neapzināti pieļautās kļūdas shēmās un aprakstos).

Kad valnītis noadīts vajadzīgajā garumā, tas ir, garumā, kas atbilst delnas daļas apkārtmēram, tas jāsavieno. Tika noārdīts kokvilnas pavediens, un abas valnīša malas sašūtas ar adījuma dūrienu. 1. bildē zem šīs rindkopas ir redzama adījuma labā puse. Savienojuma līnija redzama pa vidu, kur sarkanās krāsas adījums savienots ar zaļo krāsu. Savukārt 2. bildē - adījuma kreisā puse, kur redzams minētais savienojums.

Kad valnītis izveidots, tad no malas, kurā tika veikta dzijas krāsu maiņa, uzlasa nepieciešamos valdziņus tālākai cimda adīšanai.

Bildē zem šīs rindkopas redzams, ka, adot katru nākošo krāsu, uzreiz iestrādāju dziju galus, lai pēc tam pusdiena nav jāpavada tos apstrādājot.

Noadīju divas kārtas ar cimda pamatkrāsu (melno) un tālāk sāku adīt cimda rakstu. Piedomājot, ka valnīša savienojama vieta atrodas plaukstas apakšā, tas ir, uz līnijas, kas novilkta no plaukstas mazā pirkstiņa ārējās malas līdz delnas locītavai.

Tālāko cimda adīšanas gaitu kā tādu šeit vairs neaprakstīšu. Metodika dūraiņu adīšanai  par to, cik garai jābūt cimda daļai līdz valnītim, kā veidot īkšķa vietu, cik garu adīt cimda daļu līdz noraukšanai un kā veido cimda noraukšanu, esmu aprakstījusi savā variācijā par Preiļu puses Lomu ciema zvaigžņoto dūraini. 

Turpinājumā dažas bildes no šo skaisto cimdu tapšanas gaitas.

Šo cimdu adīšanu uzsāku 2018. gada jūnijā. Adīšanai varu atvēlēt 1,5-2 stundas darba dienu vakaros un kādu daļu no brīvdienām, kas vasaras laikā nav nemaz tik vienkārši. Gribas taču kā visiem cilvēkiem izbaudīt vasaras aktivitātes. Noadīju valnīšus un līdz abu cimdu īkšķa vietai. Augustā uzradās citi steidzamāki darbiņi un pusadītie cimdi tika nolikti pie malas. Visu laiku gan par viņiem piedomāju. Gadu mijā vilku laukā pusdarītos darbus un janvāra vidū pabeidzu šos cimdus. Visdīvainākais, noadot pirmā cimda daļu no īkšķa līdz noraukšanas vietai, secināju, ka adījums palicis šaurāks, nekā daļā līdz īkšķim. Ko labi var redzēt šai bilžu strīpas trešajā bildē. Adatas, laikā kamēr adījums stāvēja dīkā, netika ņemtas laukā no adījuma, līdz ar to kļūdas pēc nevarēju tos uzsēdināt uz mazāka izmēra adatām. Vienkārši mans adījuma blīvums pa šiem mēnešiem bija mainījies.

Īkšķim raksts tika iesēdināts visapkārt, ko šajā gadījumā raksta raports 8 valdziņi ideāli pieļāva.

Pirms adīšanas šo dziju nebiju mazgājusi, tad nu noadīti tie tika mazgāti vairākos ūdeņos. Ūdens, mazgāšanas procesa laikā, izlaida visu iespējamo netīro krāsu gammu. No tā gan man ne šie cimdi, ne dzija pati par sevi nav kļuvusi mazāk mīļa. Mazgāju ar rokām. Principā šādus izstrādājumus mazgāju tikai ar rokām. Liekā mitruma novadei ietinu tos frotē dvielī. Kad lielais mitrums bija prom, tad cimdā ievilku kartona blokatoru un noliku tos žāvēties (ne uz apkures iekārtas).

Glances piedošanai, beigās vēl viegli pārgāju ar gludekli, izmantojot mitru drānu. 
Cimdu kopējais svars, uz maniem virtuves svariem 92 g. Cik daudz iztērēts no katras dzijas nepateikšu. Dziju pirku Pāces vilnas veikalā Rīgā, Baložu ielā 28. https://www.facebook.com/pacesveikals/

Iepriekšējās pēdējās trīs bildes ir pēc tam, kad visi darbiņi pie cimdu darināšanas pabeigti. Gatavi valkāšanai un roku sildīšanai. Neesmu profesionāle fotografēšanā, kā arī telpas apgaismojums ir tāds kā ir, tāpēc atvainojos par brīžiem dīvaino zaļo krāsu. 

Cimdu formas piedošanai no pabieza kartona esmu izgriezusi lekālus, arī priekš īkšķiem. Šādu biezu kartonu var nopirkt (pieejams arī A4 formātā, viena loksne bija zem 50 centiem) "Baltijas papīrs" veikalā Tērbatas ielā, Rīgā. Tikai pirms ejat uz šo veikalu, pārliecināties, ka makā ir skaidra nauda. Pie  viņiem vēl akmens laikmets, nevar norēķināties ar bankas karti. Bet citādi ļoti atsaucīgi un laipni pārdevēji.  https://www.1188.lv/katalogs/papirs-papira-izstradajumi-4380/baltijas-papirs-papira-izstradajumu-veikals-sia-alunds-471348

Paldies, ka izlasījāt! Ja ir kas jautājams, droši ierakstiet to komentāros, ja spēšu (no zināšanu viedokļa), tad noteikti atbildēšu. Ar cieņu, Laila.

Mana variācija par Preiļu novada Lomu zvaigžnotajiem dūraiņiem

Droši vien šobrīd esmu viena no daudziem, kuri izvēlējušies tikt pie sava tautastērpa. Par savu tautastērpu izvēlējos Kuldīgas puses tautastērpu. Grezno kreklu jau izšuvu, tik vien atlicis kā sašūt kopā, bet nevaru tam vēl saņemties. Gaidu, kad rotkalis izgatavos krekla saktu, varbūt tas būs par stimulu krekla sašūšanai kopā.

Kā nākošo tērpa daļu biju ieplānojusi izšūt ņieburu. Neesmu audēja un arī steļļu man nav, tāpēc ņiebura audumu - baltu vilnas audumu austu trīnītī - meklēju pie profesionāļiem šajā jomā. Viena no iespējām tikt pie šāda auduma bija Limbažu tīnē. Janvāra pirmajā pusē devos uz Limbažiem. Pie viena iepirku dziju priekš tautastērpa zeķēm. Dzija tika pirkta uz svara, kas ir lētāk. Zeķes jau uzadītas un tās šobrīd atdotas pretendentos tautas lietišķās mākslas izstādei, kas notiks šīs vasaras 100gades Dziesmu un deju svētku laikā. Pie ņiebura neesmu vēl ķērusies klāt, jo līdz galam neesmu izdomājusi, kā pareizi to darināt. 

Pēc zeķu uzadīšanas palika pāri dzija, no kuras vēl daudz ko var uzadīt. Un, esot pozitīvajās emocijās, ko ieguvu no rakstaino zeķu adīšanas, nevarēju pieļaut, ka noglabāju pārpalikušo dziju no acīm nost. Lai arī šī gada ziema mums jau pateikusi ardievas un aiz loga iestājies saulainais pavasaris, mana izvēle krita uz zvaigžņotu dūraiņu adīšanu. Ideju smēlos no Mirdzas Slavas grāmatas "Latviešu rakstainie cimdi". Nav man palicis prātā, vai ko tamlīdzīgu dzīvē vispār esmu adījusi.

Dūraiņus kā tādus esmu adījusi ļoti sen, bet mani vienmēr atbaidījusi tā piņķerēšanās vienlaikus ar vairāku krāsu pavedieniem, adot etnogrāfiskos dūraiņus. Tāpēc iesākumā kā savus pirmos dūraiņus izvēlējos adīt divkrāsainus dūraiņus - zvaigžņotus dūrainīšus. Interneta plašumos esmu redzējusi šos dūraiņus noadītus, izmantojot vairākas krāsas. Iesākumā man arī bija doma valnīša joslas daļā izmanot vairāku krāsu dzijas pavedienus, bet mājās nekas piemērots šim variantam neatradās, tādēļ atmetu šo domu.

Krāsu ziņā tie neatbildīs šajā grāmatā redzamajām, bet man nebija mērķis atdarināt precīzu kopiju. Un galu galā, stipri apšaubu, ka senatnē meitas no reizes uz reizi adīja tieši šādus dūraiņus. Kādas dzijas meitas nokrāsoja, no tādas adīja. Tāda ir mana pārliecība. Radošuma viņām pietika, savādāk jau mums nebūtu tik bagāts šis vēsturiskais mantojums, kas slavas ziņā nokļuvis pat līdz tālajai uzlēcošās saules zemei Japānai.

Izmantoju dziju, kas ir manā rīcībā - zila un dzeltena dzija - naksnīgā debess, kas nosēta ar zelta zvaigznēm. Šobrīd nezinu, cik daudz dzijas aizies šiem cimdiem. Uzsākot adīt dūraiņus, no katras krāsas ir pa diviem kamoliem zilā dzija kopsvarā -  333 grami um dzeltenā dzija - 283 grami. Dzija divkārtaina.

Uzsākot adīt dūraiņa paraudziņu (es personīgi, uzsākot adīt jelkādu darbu, vienmēr uzadu paraugu, lai saprastu, kas un kā sanāk, nesanāk, pie tam ideālā variantā paraudziņu izmazgāju un izgludinu, šādu kārtību atzīst pieredzējušas adīšanas meistares), sapratu, ka katrai no raksta joslām būs vajadzīgs atšķirīgs valdziņu skaits. Vēlāk adot pirmo īsto dūraini, ienāca prāta, ka varbūt varēju variēt pirmā mustura joslu, lai nav jāpieaudzē valdziņi, pārejai uz otro, bet negribējās vairs ārdīt, jo faktiski trīs valdziņu pieaudzējums vizuāli nav pamanāms.

Atturējos dūraiņa pirmo rindu adīt kā norādīts grāmatā - labiski, es pirmo rindu adu - viens labiski, viens kreiliski. Adot paraudziņa pirmo rindu tikai labiski, tā vēlāk lokas uz augšu un stipri apšaubu, vai notvaicējot gatavo dūraini, tā apakšmala valkāšanas procesā tomēr nerullēsies uz augšu. Paraudziņā valdziņu uzmetumu veidoju tā kā īsākais pavediena gals gāja dubultā, lai veidotos skaista pīnīte (zemāk redzamās bildes ir no dūraiņa paraudziņa). Taču pieredzējuši meistari teicās, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc apakšmala rullējas uz augšu. Izmēģināju arī variantu - uzmetumu veidoju ar dubulto pavedienu, pirmo rindu adīju: trīs labiski, viens kreiliski, bet kā var redzēt trešajā un ceturtajā attēlā zemāk, tad tā mala vienalga griežas uz augšu un pat vēl vairāk nekā pirmajam paraugam - apakšmala dabiskā viedā ieņēmusi tādu uz aukšu uzlocītu stāvokli. Laikam jau meistarēm ir taisnība, vainīgs dubultais uzmetuma pavediens.

Uzsākot adīt dūraini, neriskēju, neveidoju uzmetumu vairs ar dubultu pavedienu.

VALNĪŠA DAĻA

Uzmetu 22x4 valdziņus ar dzelteno dziju, adīšanai izmantoju adatas - 1.5 mm. Pirmās adatas pirmo valdziņu samainīju vietām ar ceturtās adatas pēdējo valdziņu, izvelkot šos valdziņus vienu caur otru, lai neveidojas caurums.

1. rinda: viens labiski, viens kreiliski ar dzelteno dziju.
2., 3. rinda: kreiliski ar dzelteno dziju.















Tālāk pārgāju pie mustura adīšanas.

Viss dūrainis tiek adīts labiski, pamatkrāsai izmantojot zilo dzijas pavedienu, musturim - dzelteno dzijas pavedienu. Mustura shēmu uzzīmēju visam dūraiņa aplim. Adu vienlaikus abus dūraiņus. Ņemot vērā raksta īpatnību, uzreiz nākas izlemt, kurš būs labais, kurš kreisais dūrainis, jo otrās mustura joslas raksts starp pirmo un otro adatu nav identisks ar rakstu starp trešo un ceturto adatu. Mustura shēma uzzīmēta labās rokas dūrainim. Kreisās rokas otrās mustura joslas adīšanu uzsāku adīt kā uz labas rokas dūraiņa trešās adatas. Tādejādi abu dūraiņu virspusē musturs veidojas identiski.

4. - 8. rinda: pirmās mustura joslas raports 11 valdziņi. Joslas musturs uzsākts adīt tā, lai  dūraiņa virspuses vidū iegultos manis izvēlētais raksta vidus, ņemot  vērā tālāko divu musturu joslu rakstus.

9. rinda: labiski ar zilo dziju.

10. rinda: labiski ar zilo dziju, vienmērīgi pieaudzējot trīs valdziņus.

11. - 21. rinda: otrās mustura joslas raports 13 valdziņi. Mustura adīšanu veidoju tā, lai dūraiņa vidū iekristu četri dzeltenie valdziņi tieši pretī pirmā mustura joslas četriem dzeltenajiem valdziņiem.

22. rinda labiski ar zilo dziju.

23. rinda: labiski ar zilo dziju, vienmērīgi noraucot trīs iepriekš uzņemtos valdziņus.

24. - 28. rinda: tiek adīta kā 4. - 8. rinda.

29. rinda: labiski ar zilo dziju.

30. rinda: labiski ar zilo dziju, pieaudzējot uz katras adatas divus valdziņus (24x4=96 valdziņi).

Pirmajā bildē redzama dūraiņa valnīša virspuse, otrajā - apakšpuse.

 

DELNAS DAĻA

31. -  40. rinda: zvaigžņu raksta raports 12 valdziņi, kas nozīmē, ka uz vienas adatas tiek izadītas divas zvaigznes.

41.,42. rinda: labiski ar zilo dziju.

Tālākajās rindas atkārto 31. - 42. rindas rakstu, līdz sasniedz īkšķa veidošanas vietu.

Īkšķa veidošanas vietu izvēlējos adīt pēc Marutas Grasmanes grāmatā "Mājturība. Tamborēšana un adīšana" sniegtā apraksta, kas ir šāds.

Dūraiņa valnīti ada tik kārtu, cik valdziņu ir uz divām adatām - manam dūrainim tās ir 44 rindas, ja pieņemu, ka uz vienas adatas ir 22 valdziņi.

Delnas daļu ada tik kārtu, cik valdziņu uz pusotras - divām adatām. Nevēlos pārāk garu dūraiņa daļu, kas valkājot, paiet zem virsdrēbju piedurknes - tāpēc delnas daļā adu 36 rindas, ja pieņemu, ka uz vienas adatas ir 24 valdziņi.

Par mana zvaigžņotā dūraiņa valnīša daļu uzskaitāma 1. - 30. rinda, kas neatbilst iepriekšminētajām M. Grasmanes rekomendācijām. Lai dūrainis tomēr būtu saprotamā garumā, tad valnīša iztrūkstošajām rindām pieskaitu arī zvaigžņotā raksta rindas. Kas nozīmē, ka līdz īkšķa iezīmēšanas vietai kopējais rindu skaitam jābūt 80 rindām.

ĪKŠĶA VEIDOŠANA

Ir vairāki veidi īkšķa vietas iezīmēšanai. Es to veidoju, īkšķa vietu izadot ar trešās krāsas pavedienu. 

Labai rokai īkšķa vietu iezīmē uz trešās adatas
Kreisai rokai īkšķa vietu iezīmē uz otrās adatas.

 Tā dūrainītis veidojas no kreisās puses

Pirmais dūrainis bez īkšķa ir noadīts

No īkšķa iezīmētās vietas tālāk tika adīts pēc mustura. Jau iepriekšpieminētajā M. Grasmanes grāmatā norādīts, ka šo daļu līdz noraukuma daļai ada tik rindas cik valdziņu uz divarpus - trīs adatām, tas līdz mazā pirkstiņa galam.
DŪRAIŅA NORAUKŠANA Rakstainā dūraiņa galu norauc ar trīstūrveida noraukumu. Šādu noraukumu veido dūraiņa sānos:

kreisās rokas dūrainim - starp otro un trešo adāmadatu un starp ceturo un pirmo;

labās rokas dūrainim - starp ceturto un pirmo un starp otro un trešo adāmadatu.

 

Noraukumu sāk adīt  šādi:

pirmās adatas pirmais valdziņš labiski, otrais un trešais valdziņš labiski ar pārcelšanu (otro valdziņu noceļ, trešo izada labiski un nocelto pārvelk pāri izadītajam).

Tālāk turpina adīt dūraini, ievērojot musturi, līdz otrās adatas beigām, izņemot pēdējos trīs valdziņus.

No beigām skaitot otrās adatas trešo un otro valdziņu saada kopā labiski, pirmo valdziņu labiski.

Trešo adatu ada kā pirmo un ceturto kā otro.

Noraukšanu veic katrā kārtā līdz uz katras adatas paliek divi valdziņi, kurus norauc izvelkot cauri dzijas pavedienu. Pavediena galu iever dūraiņa iekšpusē un nostiprina.

ĪKŠĶA ADĪŠANA

No iezīmētās īkšķa vietas uzmanīgi izņem trešās krāsas pavedienu un valdziņus uzņem uz adatām, kā arī pieņem klāt valdziņus īkšķa abās sānu vietās katrā pusē pa diviem valdziņiem, kurus pirmajā kārtā izada labiski griezti.

Īkšķa virspuse tiek adīta ievērojot mustura rakstu, bet iekšpuse viens dzeltens valdziņš, viens zils valdziņš, nākošā kārtā mainot krāsas vietām. Šādi turpināts adīt līdz īkšķa pusnagam.

Īkšķa noraukumu veido tāpat kā pašam dūrainim.

Dūraiņa kreisajā pusē nostiprina un noslēpj visus pavadienu galus.

Uzadīti dūrainīši tika izmazgāti remdenā ūdenī. Kā mazgāšanas līdzekli izmantoju mūsu pašu vilnai piemēroto "Kastani". Skalošanas ūdenim jābūt tādā pašā temperatūrā kā mazgāšanas. Lieki piebilst, ka mazgāšanas procedūra veikta ar rokām saudzējošā režīmā. Lieko ūdeni nospiedu, nevis izgriezu. Tad uz kādu laiku atstāju uz slīpas virsmas, lai vēl noteik liekais ūdens. Uz veļas žāvējamās iekārtas uzliku dvieli un uzmanīgi izklāju cimdu piedodot tiem vajadzīgo formu. Atstāju līdz pilnībā izšūst, divreiz dienā apgriežot. 

Kad dūraiņi izžuvuši, tad tos uzmaucu uz kartona lekāla un caur divkārtainu mitru marli tika izgludināti. Gludināšanu veicu, gludekli uzspiežot, nebraukājot ar to pa gludināmo virsmu.

Mani pirmie dūraiņi gatavi. Ar gala rezultātu esmu vairāk kā apmierināta. Tagad dūraiņiem tik jāgaida, kad beigsies šī vasara, kas tik skaisti šogad iesākusies, lai varētu sildīt manas salīgāsa rociņas vēsajā rudens/ziemas laikā.
Ak jā, dūraiņos kopā pa abām krāsām aizgāja mazliet vairāk kā 100 g dzijas. Zilie kamoli pēc dūraiņu noadīšanas sver 270 g, bet dzeltenie - 246 g.